Kamēr latvieši un cittautieši Latvijā lauž šķēpus par valodu jautājumiem, tikmēr kaimiņu tūrismu plūsmas ceļoja uz Latviju, svinēt svētkus un papildināt tūrisma uzņēmumu kases.
Krievijas tūristu plūsma bija jūtama gan pirms, gan pēc Jaunā gada, krievu valodu varēja dzirdēt daudz vairāk un daudzi nevarēja zināt – vietējais vai nē. Pret tūristiem, protams, nevienam iebildumu nav un tiem, kas krievu valodu nepārzina pārāk labi ir arī diezgan grūti atšķirt, kurš ir kurš. Lai gan pie mums daudzi pat nezina mūsu pašu latviešu valodu, tomēr krievu valoda te un krievu valoda, kādā runā Krievijas krievi atšķiras. Tāpēc, vismaz man, nav grūti saprast, kurš ir ciemiņš un kurš mūsu pašu, vietējais.
Kāpēc gan tāds garš ar valodu saistīts ievads? Īstenībā jau es gribēju tikai pastāstīt, ka manās mājās arī bija manāma šī tūristu pieplūduma atblāzma. Lai arī pēc maniem novērojumiem slāvu tautību pārstāvji ir krietni mazāki par staltajiem latviešiem, tomēr arī viņu vidū ir brangi vīri un garas sievas, kurām stabili jāstāv uz zemes. Tā nu man nācās dzirdēt daudz runas krievu valodā, stāstus par turienes apavu veikaliem ar mazajiem izmēriem, jo tur pat 41 ir ar uguni meklējams. Ciemiņu bija atbraukuši gan no galvaspilsētas Maskavas, gan no pavisam tāliem Krievijas austrumiem.
Un labi vien ir, ka mēs sapratāmies, atradām kopīgu valodu un manas kaimiņienes atrada sev mājas plašajā Krievijā. Jo Lielā kurpe prot krievu valodu un ar to lepojas, jo valodu zināšanas bagātina cilvēku. Gribētos, lai arī visi mūsu vietējie krievvalodīgie zinātu latviešu valodu un ar to lepotos, nu vismaz jaunā un vidējā paaudze. No tantukiem jau neviens neprasa.
Būsim toleranti, cienīsim viens otru un valsti, kurā mēs dzīvojam!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru